Priscilla Stīvena (Priscilla Stevens) ir dūla, dzemdību sagatavošanās grupu instruktore un zīdīšanas konsultante, dietoloģe, augu speciāliste, mūziķe un sešu brīnišķīgu bērnu mamma Austrālijā. No 1991. līdz 1993. gadam viņa dzīvoja Krievijā, sadarbojās ar Sarkano Krustu, atbalstot slimos, bērnus no bērnu namiem un skolās.
Pēdējos gados depresijai pēc bērnu atšķiršanas tiek veltīts daudz uzmanības, un tas iepriecina. Sievietes sūtība pilnībā atveras milzīgajā ar dzemdībām un mazā cilvēka audzināšanu saistītajā darbā. Cik reizēm tas ir nogurdinoši un sarežģīti, tik augsta arī balva.
Pēcdzemdību depresija var ļoti izmocīt sievieti un padarīt bērna aprūpi daudzkār sarežģītāku nekā tas reāli būtu vajadzīgs.
Agrāk šai problēmai nepievērsa pietiekamu vērību. Sieviete izjuta tuvinieku emocionālo spiedienu - viņi nesaprata jaunās mātes stāvokli, savukārt viņa nezināja, pie kā vērsties pēc palīdzības un atbalsta. Par laimi, tagad vairums sieviešu, kurām ir pēcdzemdību depresija, zina, ka var vērsties pēc palīdzības atbilstošās organizācijās vai pie speciālistiem, no tā nav jākautrējas un tas nav jāslēpj.
Mēs tikai tagad sākam saprast, cik plašs diapazons dažādu norišu un arī hormonālā fona izmaiņu notiek dažādos sievietes dzīves etapos. Un tas ietekmē viņas uzvedību. Daudzas sievietes pazīst premenstruālo sindromu, raudulību agrā gaidību laikā, emocionālos izvirdumus dzemdībās, pēcdzemdību trešās dienas asaras un libido pazemināšanos zīdīšanas periodā u.tml. Taču līdz šim tik pat kā nav apspriesta depresija, kas var rasties pēc bērna atšķiršanas no krūts.
Daudzas sievietes, kurām ir zīdīšanas pieredze, zina, ka zīdīšana ar krūti ir ļoti patīkama norise un ar bērnu veidojas īpaša saikne. Var ieslīgt dievīgā snauduļošanas stāvoklī, kamēr mazais guļ pie krūts. Un tāda iespēja ātri vien kļūst par ieradumu. Zīdīšanas laikā smadzenes izstrādā daudz hormonu, kuri, "ceļojot" pa mammas organismu, ļauj viņai just sevi teju svētlaimīgi.
Kad sieviete ilgstošā laika periodā izjūt tik pozitīvas izjūtas un emocijas no zīdīšanas un īpašām attiecībām ar mazuli, šīs norises pātraukšana var kļūt par iemeslu lielam satricinājumam organismā. Atšķirību laktācijas periodā no ikdienas nodrošina "hormonālā svētlaime" zīdīšanas laikā, tādēļ stāvoklis pēc laktācijas, šo brīnišķīgo norišu pārtraukšana un sajūtas var atšķirties kā diena pret nakti. Tieši šī atšķirība var provocēt emocionālos izvirdumus un sievietes nomāktību.
Es esmu sešu bērnu mamma un no 1993. līdz 2005. gadam es vai nu biju stāvoklī vai zīdīju. Kā jūs varat iedomāties, man bija pietiekami daudz darba, tomēr tas netraucēja man just savu dzīves aicinājumu. Es zināju, ko, kāpēc un kā vajag darīt. Liela daļa manu attiecību ar vecākajiem bērniem bija ieausta manās zīdīšanas savstarpējās attiecībām ar mazākajiem bērniem. Man vajadzēja rūpēties par mazuli un zīdīt viņu ar pienu, bet vecākiem bērniem to vienkārši bija jāpieņem. Es veltīju viņiem daudz uzmanības un tajā pašā laikā jaunākais vienmēr bija man uz rokām. Tāpēc ļoti bieži mūsu kopīgās nodarbes - spēles, lasīšana u.tml., - mēs pavadījām ciešā aplī kā kucēni, ērti pieglaudušies viens otram.
Zīdīšana man vienmēr bija svarīga mātes lomas puse. Mana mamma zīdīja ar krūti septiņus manus brāļus un māsas, un es vienmēr zināju, ka arī noteikti zīdīšu savus bērnus ar krūti. Es atšķīru vecākos bērnus no krūts neilgi pirms nākamā mazuļa piedzimšanas. Bet ar Fionu viss bija citādāk. Viņa ir mūsu sestais bērns, un vairāk atvasīšu mēs neplānojam. Zinot, ka tas vairs nekad manā dzīvē neatkārtosies, es mainīju attieksmi pret attiecībām ar bērnu. Es patiesi baudīju katru mirkli ar zīdainīti un zīdīšanu. Es beidzot iemācījos pilnībā atslābināties un apzināti vērot, ieklausīties bērnā, visos smalkumos, kas saistīti ar viņa aprūpi, celties nakts laikā bez apnikuma un vilšanās sajūtas; autiņbiksīšu maiņa, palīdzība podiņmācībā - visi šie vienkāršie darbiņi man sagādāja labpatiku un prieku.
Kad Fionai palika 2,6 gadi, mums bija palikušas tikai nakts zīdīšanas. Tajā laikā es nolēmu ceļot, apmeklēt radiniekus Kanādā un ASV. Es zināju, ka pēc mūsu atšķirtības laika vairāku nedēļu garumā, Fiona, visticamāk, vairs neatcerēsies krūti. Man vajadzēja sagatavot organismu laktācijas pabeigšanai, noņemot nakts zīdīšanas, pakāpeniski tās mazinot. Bija jāapgūst jauni veidi, kā bērnu nomierināt un likt gulēt bez krūts zīšanas. Piena pakāpeniski kļuva mazāk, kaut gan man nācās piedzīvot pāris laktostāzes, pirms sasniedzu vēlamo rezultātu.
Un, lūk, kad es kopoā ar savu mammu devos ceļojumā pa ASV un Kanādu, manā mazajā organisma "hormonālajā pasaulē" viss aizgāja greizi. Es kurnēju un aizkaitinājos vairāk nekā parasti, mans stāvoklis padziļinājās kā zobu sāpes. Tomēr ceļojums izdevās brīnišķīgs, atmiņā paliekošs. Ceļojuma laikā ar mani notika "negaidītas" lietas, kas norādīja uz to, ka mans organisms nav kārtībā: es sāku raudāt, satiekot savas māsīcas, kas zīdīja savus mazuļus, es jutu savas rokas - tās bija tukšas, nekas tās neaizpildīja, man tās nebija, kur paslēpt. Man bija ļoti skumji. Vēl vairāk - atlika dzirdēt kāda mazuļa raudas, lai sāktu plūst piens, nācās pārģērbties.
Pēc atgriešanās Austrālijā man sākās lieli emocionāli lēcieni un kritieni. Te es biju laimes un entuziasma piepildīta, te jau depresīva un skumja. Un tā pa riņķi, bez īpašiem iemesliem. Es iemācījos sekot tam, lai katra mana diena būtu piepildīta ar pietiekamu apjomu fizisku aktivitāšu un centos iet laikus gulēt, cik nu tas daudzbērnu mammai iespējams. Citādi es nespēju gulēt visu nakti. Tomēr manas smadzenes reaģēja uz mazāko troksnīti naktī un es daudzkārt modos, pat ja biju labi iemigusi.
Mans menstruālais cikls atjaunojās katru reizi, kad mazākais bērns sāka gulēt naktī piecas stundas pēc kārtas vai kad sākām piebarot, t.i., aptuveni tad, kad zīdainītim bija 6 mēneši. Cikla garums bija ap sešām nedēļām, acīmredzot, zīdīšanas iespaidā. Pēc Fionas atšķiršanas no krūts premenstruālais sindroms pārvērtās par šausmām: ja sākās pēkšņa raudulība, pēc pāris dienām bija jāsākas mēnešreizēm. Es burtiski kļuvu par pusaudzi!
Šajā pašā savas dzīves periodā es sāku darboties kā dūla, tas nozīmē, ka biežāk tikos ar mammām, kas zīda bērnu. Un katru reizi, atrodoties blakus sievietei, kas nesen dzemdējusi mazuli, es jutu pieplūstam pienu. Atmosfēra šajos notikumos izsauca manī asaras un spazmas kaklā - ar to nu man nācās tikt galā mākslīgi. Turklāt es tikai novēroju un atbalstīju otru cilvēku, kas apguva jaunu dzīves pieredzi.
Patiesībā šie pārdzīvojumi kaut kādā mērā palīdzēja man attiecībās ar lielākajiem bērniem, kas mērķtiecīgi veidojās par pusaudžiem. Es iemācījos vadīt savus emocionālos pacēlumus un kritumus, un tas palīdzēja man kļūt jūtīgākai, saprast jūtas un bērnu vajadzības. Reizēm es jutos kā pazaudējusies, pat apzināšanās, ka mani bērni ir ar mani un es joprojām esmu viņiem ļoti vajadzīga, man nepalīdzēja. It kā mans ķermenis un apziņa nekādi nevarētu gūt līdzsvaru.
Neteikšu: "Reiz es pamodos un sapratu, ka viss ir mainījies un man kļuva labā." Pārmaiņas notika lēnām. Ar laiku es sapratu, ka jūtos kā normāls cilvēks, bet noskaņojuma maiņas, ar kurām tik ilgi biju dzīvojusi, izlīdzinājās. Es tāpat novēroju, ka mani pārdzīvojumi, atbalstot citas sievietes dzemdībās, mainījās. Es jutu vairāk laimes un prieka par jauno ģimeni un vairs nebija tik sāpīgu jūtu, kas saistītas ar to, ka es nekad vairs pati nedzemdēšu. Tagad man vienkārši bija prieks par iespēju būt klāt mazuļa nākšanai pasaulē.
Pagājuši vairāki gadi no brīža, kad apzinājos, ka esmu izrāpusies no savām problēmām. Un joprojām viss ir lieliski!
Rekomendācijās uzrakstīju tās darbības, kas palīdzēja tikt galā ar krīzi. Taču pirms tam gribu atzīmēt, ka profesionāls psiholoģiskais atbalsts patiesi palīdzēja ieraudzīt manu stāvokli no malas. Depresija var sēdēt mūsos dziļi un cilvēks, nomākts no šī stāvokļa, bieži vien neapzinās, cik viņam ir slikti un kāds tam ir iemesls. Ja tuvie ievēro uzvedības izmaiņas un saka, ka jums vajadzīga palīdzība, ir liela iespējamība, ka saikne ar psihologu var drīzāk ietekmē pozitīvi nekā kaitēt, pat tad, ja jums nav klīniskās depresijas.
Avoti: milkmomstory.livejournal.com un bellybelly.com.au