Par mani. Es - dūla
Šobrīd kā dūla atbalstu pēcdzemdību rituālos. Sniedzu tos no 2010. gada un redzu, jūtu, kā tajos notiek liela dvēseliska satikšanās un sievietes iznāk, piemēram, rimtākas, atspirgušākas. Silta, pieklusināta, rimta vide, ūdens pieskāriena un ķermeniskā atbalsta apvienošana ar atbalstošām sarunām mani nebeidz pārsteigt.
Esmu dūla kopš dūlu pirmsākumiem Latvijā.
Kas ir dūla?
Dūla ir sieviete, kas atbalsta otru sievieti grūtniecības laikā, dzemdībās vai pēcdzemdību periodā. Dūla nav mediķis.
Visus gadus manā dūlas darbā bijuši svarīgi divi instrumenti – vārdi un ķermeniski psiholoģiskās metodes. Esmu tos lietojusi, "dūlojot" sievietes un ģimenes gaidībās, radībās un pēcdzemdībās.
Vārdi var celt un var gremdēt. Citkārt vairāk var dot klusējoša, pieņemoša klātbūtne vai trāpīgi jautājumi.
Prasmīgi jautājumi palīdz apzināties savas pieredzes un smelties tajā atbildes, spēku, mieru, prieku.
Savukārt ķermeniski psiholoģiskās metodes palīdz nomierināties un rast savus iekšējos spēkus.
Šīs prasmes caurviju pēcdzemdību atbalsta rituālos.
Vēl, nebūdama dūla, bet žurnāliste un mamma ar dziļu interesi par dzemdībām, uzrakstīju grāmatu “Gaidības un radības ar prieku” (tā iznāca 2008. gadā, vairākkārt pārizdota). Tajā apkopotas gan pieredzējušu vecmāšu zināšanas, gan mammu pieredzes, un esmu pateicīga par plašo lasītāju loku un labajiem vārdiem. No tiem secinu, ka grāmata liek aizdomāties, un dažkārt kļūst par pavērsiena punktu izpratnē par dzemdībām un izvēlēm, kā laist savu bērniņu pasaulē.
Ne tikai kā dūla, bet jau kā žurnāliste, uzrakstīju nākamo grāmatu “Dziedinošas dzemdības” (iznāca 2018. gadā), kur arī ir gan pieredzējušu vecmāšu ieguldījums, gan sieviešu pieredzes.
Personiskā kā mammas pieredze
Mana personiskā pieredze grūtniecībā un dzemdībās – esmu četru bērnu mamma. Pirmais bērniņš dzima 23 gadu vecumā, tad ik pēc trim gadiem – vēl divi mazuļi un tad pēc deviņu gadu pauzes, "bez vienas minūtes 40 gados" – ceturtais bērns.
Man ļoti patika viņus gaidīt, sagaidīt, dzemdēt pašai. Es puspajokam saku, ka dabiskām dzemdībām ir viens trūkums – gribas dzemdēt vēl! Tomēr līdz tam nenonācu uzreiz – man nav svešas šaubas un bailes, to pārvarēšana.
Es esmu izaugusi no zināma skeptiķa – vai tad mūsdienās sievietes normāli dzemdē? – līdz gan personiskajai pieredzei, gan pieredzei, klātesot citiem, kad pārliecinos, ka sievietes var un prot dzemdēt – šīs prasmes tikai jāatraisa.
Un radību norisē mēs varam izdarīt ļoti daudz, lai atrastu tieši konkrētajam mazulim labāko, piemērotāko ienākšanas veidu un nianses, kā nākt pasaulē. Lai viņš un mamma būtu veseli fiziski un emocionāli, dvēseliski.
Un kad esam to izdarījuši, tad paliek vēl paļaušanās. Līdzīgi kā dārzu – varam iekopt un darīt visu pēc labākās sirdsapziņas, – un tad jāļaujas, jāgaida, jāpaļaujas...
Savukārt pirtīžas es piedzīvoju tikai ar ceturto bērnu – pēc tam, kad jau tās biju sniegusi daudzām sievietēm (lai arī nedaudz par tām zināju agrāk, tās ar pirmajiem bērniem, līdz 2009. gadam, vēl tik pieejami nepiedāvāja).
Es ar patīkamu satraukumu un interesi gaidīju šo personisko pirtīžu pieredzi. Un, to piedzīvojot, tagad apzinos vēl dziļāk, cik aizkustinošs un spēcinošs ir šis rituāls! Tas, kas es zināju, kā norit pirtīžas, nemazināja ne emocijas, ne pārsteigumus, jo patiešām katram pirtīžās ir savs stāsts.
Kā sākās mana dūlošana
Par saviem dūlas pirmsākumiem, kad vēl pat nemācījos dūlu kursos, varētu saukt laiku, kad sāku rakstīt par gaidībām un radībām – pēc pirmā dēla piedzimšanas. Kad pārliecinājos, ka tas, ko vecmāte, nu jau arī ārste, Dina Ceple stāstīja – kā varam gatavoties dzemdībām, patiešām darbojas, vēlējos, lai šīs zināšanas izskan tālāk.
Tā šī iekšējā vajadzība vainagojās ar grāmatu "Gaidības un radības ar prieku", kas tapa sadarbībā ar brīnišķīgām vecmātēm un māmiņām.
Tad Dina mani uzaicināja uz domubiedru – māmiņu, kas atbalsta dabiskas dzemdības – tikšanos. No tā izauga dūlu mācības, par ko esmu ļoti priecīga.
Iesākumā pasniedzējas tajās bija profesionālas vecmātes, ārzemēs sertificēta dūla un citi speciālisti.
Pamazām izauga dūlu saime, es kopā ar pirmajām domubiedrēm dibināju Latvijas Dūlu apvienību un pirmajos gados biju tās vadītāja.
Šobrīd dūlu saime ir augusi ar spēcīgām, iedvesmojošām kolēģēm.
Kā tas turpinās
Pēcdzemdību rituālus veicu brīvdienās.
Tas ir kā nodzīvot dienu ar sievieti viņas trauslajā un reizē stiprajā pēcdzemdību laikā, sniedzot pieņemšanu, nevērtēšanu, atslābināšanos caur ķermeni.
Mierīgi, rimti, spēcinoši...
Sievietes bieži vien atzīmē, ka pēc pirtīžām jūtas mierīgākas, kā no jauna piedzimušas vai tā, ka beidzot noslēgušas grūtniecību. Un vīrieši pamana sieviešu dzirkstošās acis...
Kur es mācījos par pēcdzemdību rituāliem
Pirtīžu pamatus apguvu dūlu kursos pie vecmātes un ārstes Dinas Ceples, vēlāk apaudzējot zināšanas praksē un pie pirtniekiem. Piemēram, dažādos semināros pie pirtniekiem Aelitas Batņas un Ivitas Pičukanes, slotu siešanu apgūstot individuāli pie Viļņa Lejnieka.
Pēc izvēles pirtīžu noslēgumā izmantoju arī senās meksikāņu pēcdzemdību tradīcijas, un tās apguvu ne tikai pie Latvijas vecmātēm, bet arī klātienē pie Meksikas vecmātēm – vairākkārt pie Anhelīnas Martinesas Mirandas (Angelina Martinez Miranda), arī pie Naoli Vinaveras (Naoli Vinaver). Apmeklēju seminārus Latvijā, Vācijā un Krievijā (pirms kara).
Tā veidojās mana personiskā sajūta par to, ko es vēlos piedāvāt pirtīžās.
Domāju, ka arī senos laikos visi pirtīžas neveica vienādi – katrā novadā un varbūt pat katrai bērnu ķērājai vai zāļu sievai, kas tolaik veica pirtīžas, bija savs “rokraksts”.
Savukārt pēcdzemdību ietīšanu apguvu Igaunijā pie pasniedzējas no Ukrainas, kraniosakrālās terapeites un pēcdzemdību atbalsta veicējas Olhas Vinohradnas (Olha Vynohradna). Zināšanas papildināju pie ukraiņu ķermeņa terapeites Annas Gedres Latvijā un pie zāļu sievas Jūlijas Šeļepinas (jeb babas Juļjas) Krievijā (pirms kara).
Pēcdzemdību ietīšana
Pēcdzemdību rituāls sievietes mājās – vanna ar zālīšu maisiņiem, ķermeņa ieeļļošana, ietīšana un meksikāņu rebozo lakati.
Arī pēcdzemdību ietīšanā ir daļa, kur ievijas Meksikas pēcdzemdību kultūra.
Mana izglītībaDiplomi un sertifikātiApskatītVēl par mani
Ikdienā esmu sabiedrisko attiecību speciāliste Rīgas Stradiņa universitātē, palīdzot vērtīgām zināšanām un pētījumiem kļūt saprotamiem plašākai sabiedrībai.
Tāpat pēdējos gados mani saista sociālās dejas, kā arī esmu aizrautīga pasaules iepazinēja. Starp citu, vairāk ceļot sāku kopš ceturtā bērna gaidībām – kāpēc gan neteikt “jā” dzīvei?
Priecāšos tevi satikt – pēcdzemdību rituālos vai grāmatā.
Dūla Linda Rozenbaha