Kāpēc sieva sēro un jūtas traumēta* pēc savām dzemdībām, ja bērniņš sveiks un vesels? Un ko nu iesākt?
Tu nevēlies, lai viņa būtu noskumusi, un nevari saprast, kādēļ īsti viņa tāda ir. Tu aizdzīt viņas skumjas, pievēršot viņu bērnam, bet tas visu padara tikai sliktāku... Varbūt sievai trūkst vārdu, lai visu izskaidrotu un, mēģinot to darīt, viņa izplūst asarās vai jūs pat nonākat līdz kliegšanai.
Tu gribētu, lai sieva ir laimīga, bet tagad viņa ir māte - vai gan tāds nebija mērķis? Kāpēc tik daudz kas notiek viņas galvā? Kāpēc viņa nespēj to vienkārši izstāstīt?
Sievietei ir grūti rast vārdus, lai izskaidrotu dzemdību traumu un sēras par notikušo (vai nenotikušo) šo lietu dabas dēļ.
Arī kāds, kurš bijis auto negadījumā, nespēj izskaidrot savu emocionālo traumu. Mums ir viegli saprast cilvēkus, ka viņi ir apjukuši tādā situācijā, taču attiecībā uz dzemdībām mūsu kultūrā pieņemts, ka vislabākais, ko var cerēt pēc dzemdībām ir - "visi dzīvi un veseli". Mūsu kultūrā audzis cilvēks ir akls ieraudzīt, ka dzemdības sievietei ir arī pārejas rituāls (jeb iniciācija) un nedzirdīgs pret sievietes sāpēm, kas viņai jāpiedzīvo, ja dzemdības nav gājušas tā, kā viņa iecerējusi, pēc plāna.
Kāds varētu teikt, ka sievietei vajadzētu būt reālistiskai un saprast, ka dzemdības var neiet pēc plāna, bet vai jūs tā teiktu autokatastrofā cietušajam?
"Nu beidz, Jāni! Tu taču zināji, ka vari iekļūt autoavārijā, kad tu dabūji autovadītāja tiesības! Tu zināji, ka, braucot apledojuma laikā, vari ietriekties kokā!"...
Mēģināsim runāt līdzībās par dzemdību traumu, lai vieglāk saprastu traumu un sēras. Dzemdības ir sievietes seksualitātes funkcija. Tā nav medicīniska procedūra, tas nav kaut kas, ko dara ar sievietes ķermeni, lai izdabūtu no viņas bērnu. Tie ir sievietes centieni rīkoties tā, lai satiktos ar savu bērniņu.
Kad sieviete sāk dzemdēt, viņas smadzenēs izdalās TIEŠI TIE PAŠI HORMONI, KAS MĪLĒŠANĀS LAIKĀ! Vai tas skan traki? Es ar to domāju - kas ir kopīgs dzemdībām (kurās sāp) un seksā (kurā ir labpatika)? OKSITOCĪNS! Tas ir tā dēvētais mīlestības hormons. Dzemdības un sekss ir nesaraujami saistīti no sākuma līdz beigām. Dzemdības ir sievietes seksualitātes funkcija.
Iedomājies, ka tava sieva tikko piedzemdējusi bērnu, un tu pēkšņi kļūsti impotents. Tu vairs nevarēsi nekad baudīt mīlēšanās baudu, nekad. Nav medicīnisku līdzekļu, implantu - nekā, kas palīdzētu. Dzīves seksa daļa ir beigusies.
"Bet jums taču ir vesels bērns!" - šajā situācijā jūs mierina sieva, māte, kolēģis... Pārējam taču nav nozīme, vai ne? Kā tu justos tādā situācijā?
Tas pats notiek ar sievieti pēc dzemdībām. Tāpat kā jūsu, vīrieša seksualitāte ir jūsu kā vīrieša identitātes būtiska daļa, tāpat dzemdības ir nozīmīga sievietes identitātes daļa. Ne visas sievietes sēro, ja viņu dzemdībās kaut kas ir nogājis greizi, bet tām, kuras sēro, tā ir reāla problēma.
Pajautā dzīvesdraudzenei, vai viņa ir priecīga par jūsu ģimenē ienākušo mazuli, un viņa noteikti atbilsdēs: jā. Pajautā, kā viņa iedomājās tikšanos ar bērniņu un cik daudzus gadus viņa bija sapņojusi, kā reiz kļūs par māti. Paskaties, kā mūsu kultūrā romantizē šo notikumu, tad pajautā, vai viņas ieceres stipri atšķīrās no īstenības.
Arī vīru var ievainot tas, ka sieva dzemdībās cietusi. Sievai, iespējams, varētu palīdzēt, ja viņa sadzirdētu, ka tu biji nobijies, kā tu juties, kad biji liecinieks situācijai, kad sieva bija apdraudēta vai nedrošībā.
Dzemdību traumai nav jūs jāšķir, tā var jūs padarīt vienu otram tuvākus, ja vien jūs atradīsiet veidu, kā par to runāt, un pieņemsiet, ka to nevar salabot. Jūs nevarat atgriezties laikā un to mainīt, jūs nevarat gaidīt, ka viņa to aizmirsīs, bet jūs varat apstiprināt viņas pieredzi un pieņemt viņas bēdas.
Ar laiku sieviete var rast iekšēju mieru un pieņemt traumatisku dzemdību pieredzi. Vīrietis var gan ieņemt vadošu lomu šajā iekšējā dziedināšanā, gan - kavēt to. Vīrietis nekad līdz galam nesapratīs, ko sievietei nozīmē dzemdības, tas arī nav nepieciešams, taču ir svarīgi dot viņai pleca sajūtu, kamēr viņa raud. Viņa jūs mīlēs par to.
Dzemdību emocionālo traumu iespējams pārstrādāt, piedzīvojot, ka tā netirda domas, netirda attiecības, bet pieņemt, izsāpēt dzīves pieredzi, varbūt arī paņemt kaut ko no tā vērtīgu. Dzemdību pārstrādi var veikt gan pēcdzemdību vizītēs ar dūlu, pirtīžās vai pēcdzemdību ietīšanā.
* Dzemdību emocionālā trauma var sievietei rasties gan fiziski traumatiskās dzemdībās, kā, piemēram, ķeizargriezienā vai ar starpenes iegriezumu u.tml., gan no neiejūtīgas attieksmes, piemēram, ja pret sievieti izturas kā pret objektu un nerēķinās ar viņu; gan ja gaidas neatbilst iecerētajam u.tml.
Avots: wholewoman.com.au
Tulkoja Linda Rozenbaha
Publicēts portālā 