Raksta autore dūla Linda Rozenbaha

Jaunās māmiņas godināšana, mazuļa uzņemšana ģimenē ar sirsnīgiem vēlējumiem vēlējumiem dzivei, saru dzīšana bērniņam, emocionālās nabassaites pārgriešana starp māti un bērnu, ģimenes stiprināšana, māmiņas ķermeņa atjaunotne, pateikšanās visiem, kas palīdzējuši ģimenē ienākt jaunam cilvēkam, - to visu ietver atjaunojošs pēcdzemdību rituāls pirtīžas.

Foto - Marta Purmale, žurnāls

LASĪT TĀLĀK

Pirms runā par šo rituālu, mazliet jāparaugās uz pēcdzemdību periodu. Ko parasti darām, ieraugot grūtnieci ar punci? Apbrīnojam topošo māmiņu, veltām viņai uzmanības apliecinājumus, rūpes. Kas notiek, piedzimstot mazulim? Visa uzmanība tiek viņam. Sajūsmināmies par zīdainīti, bet mamma it kā paliek ēnā. Labi, ja kāds pajautā, kā viņa jūtas un kas notiek viņas dvēselē. “Es paturēšu mazuli, tu tikmēr vari uztaisīt ēst vai izmazgāt grīdu,” – tas ir šķietami gādīgs palīdzības piedāvājums, tomēr neatbilst mammas patiesajām vajadzībām pēcdzemdību laikā. Būtu jāļauj sievietei pašai just un saprast, kas viņai nepieciešams.

Citu tautu tradīcijās sievietēm pēcdzemdību periodā dota iespēja būt rāmākā režīmā kopā ar savu bērnu, viņu aprūpējušas daudzas rokas. Arī latviešu kultūrā senatnē runāts par notikumiem sešās – ar to domātas sešas pēcdzemdību nedēļas, kad sievietei jādzīvo ap gultu, proti, nav jādara smagi darbi. Viesi raudzībās nākuši ar ciemakukuli – tātad kaut ko ēdamu, lai par šo jautājumu viņai nebūtu jālauza galva. Tāpēc, ka atkarībā no sievietes iespējas pilnvērtīgi būt kopā ar mazuli, lūkoties viņā, vērot viņu veidojas spēcīgāka saikne starp abiem. Māmiņa smalkāk jūt, kāpēc mazulis kurā reizē raud. Daudzām tautām ir arī dažādas pēcdzemdību tradīcijas, kā citas sievietes palīdzējušas ienākt sievietei mātes pasaulē, iedrošinājušas, aprūpējušas fiziski un garīgi. Mums, latviešiem, šāda pēcdzemdību tradīcija ir pirtīžas. Esmu apguvusi daļu latviešu, krievu un meksikāņu pēcdzemdību tradīciju, kuras praktizēju.


GATAVOŠANĀS PIRTĪŽĀM
Pirtīžas ir pirmie bērna un jaunās māmiņas godi, kad māte ar bērnu un sievas, kas piedalījās dzemdībās, bieži vien arī vecmāte, iespējams, reizēm arī vīrs, devās uz pirti mazgāties īpašā ceremonijā. To uzskatīja par šķīstīšanās un attīrīšanās rituālu. Tāpat, kā puncī dzīvojot, bērns bija vienots ar mammu caur ūdeni – ar augļūdeņiem, pirtīžās mazulis simboliski caur ūdeni no mātes tiek atdalīts – kā atsevišķa personība.

Tiek minēts atšķirīgs laiks, bet caurmērā tas notika no pāris dienām līdz astotajai dienai pēc dzemdībām, dienu pirms krustabām. Mūsdienās pirtīžas norisinās atšķirīgos laikos. Daži to veic astotajā dienā, taču nereti ģimene uzmeklē rituāla vadītāju tad, kad sieviete jau mazliet sakrājusi spēkus, – mēnesi, divus vai trīs pēc radībām.

Lai kur arī pirtīžas notiktu, svarīgs ir sagatavošanās posms. Vienmēr pastāstu par rituāla būtību un to, ko darīsim.

Dūlas piedāvā pirtīžas veikt pirtī vai mājās, savā vidē, vannas istabā. Jāņem vērā, ka ceremonija notiek aptuveni četras piecas stundas. Pirtīžu dienā vai dienu iepriekš māmiņu aicinu doties dabā un salasīt nedaudz augu bērna vanniņai – zaļumus un ziedus, kas it kā nāk pretī, intuitīvi uzrunā. Laikā no Ziemassvētkiem līdz Lieldienām tās var būt arī saknes un koku mizas. Meklēt un atrast
augus vajadzētu meditatīvā stāvoklī, gaišā noskaņā, noskaņojoties uz pirtīžu garīgo nozīmi, domājot par sevi un mazuli. Taču šis posms nav jāizmanto par visām varītēm. Ja sieviete dzīvo pilsētā, dzemdības bijušas pavisam nesen, nav iespēju izbraukt vai tas ir apgrūtinoši, nevajag sevi spiest punktuāli īstenot visu ceremoniju. Pirtīžām jābūt patīkamam, spēcinošam, ļaušanās pilnam
pasākumam, nevis uzspiestam un pēc grafika pildāmam.

Augu vietā var izmantot arī intuitīvi izvēlētas zāļu tējas vai – līdz ziemas saulgriežiem – ziediņus un lapiņas no vasaras saulgriežu vainaga.

SIEVU PIRTS VAI ĢIMENES PIRTS?
Mācoties pie vecmātes un ārstes, pirtīžu tradīcijas atjaunotājas Dinas Ceples, šis rituāls bija paredzēts visai ģimenei, kur piedalās ne tikai mamma un bērns, bet arī tētis, vecākie brāļi un māsas, pēc vēlēšanās – vecmāmiņas un vectētiņi un, protams, tie, kas bija dzemdībās.

Dažādos ticējumu aprakstos var lasīt, ka pirtīžās piedalījušās sievas, kas bijušas klāt dzemdībās. Tāpat atrodamas ziņas, ka tā bijusi sievu pirts. Par vīriešiem esmu uzgājusi informāciju, ka tiem “mielastu atstāja istabā”, tātad ceremonijā viņus kaut kā iesaistīja.

Mana pirtīžu izjūta ir tāda, ka tajās piedalās tie, kas bija dzemdībās, un mūsdienās tas bieži vien ir arī tētis. Taču patiešām ir vajadzīgs laiks, kad jaunā māmiņa ir kopā tikai ar sievietēm. Manā pirtīžu pieredzē ierakstījusies arī vajadzība rast laiku mierīgai, pusotru stundu garai sarunai ar sievieti. Ja esmu piedalījusies viņas dzemdībās, parasti jau ir bijusi pēcdzemdību vizīte, kur esam runājušas par radībām, un tad sarunai pirms pirtīžām varam atlicināt mazāk laika, vairāk to veltot ķermenim un burvībai ļauties visam notiekošajam. Savukārt, ja ģimeni iepriekš neesmu pazinusi, esmu pārliecinājusies par mierīgas sarunas nepieciešamību pirms tam, lai tas, kas uz sirds sakrājies (visbiežāk – par dzemdībām un par to, kā sieviete jūtas kā mamma, kā sieviete), nerautos ārā brīdī, kad būtu jāļaujas norisēm.

Sākumā runāju ar sievieti vienu pašu, bet reizēm – ar pāri. Taču tad nereti kādā vēlākā pirtīžu posmā, kad mazulis ar tēti ir savā nodabā, sieviete sāk stāstīt ko tādu, ko varbūt kautrējās vai nevēlējas stāstīt vīra klātbūtnē. Šeit redzu, kāpēc pirtīžas, iespējams, bijušas sievu pirtis – tā ir iespēja norunāt nost sāpīgās, nesaprastās, grūti pieņemamās lietas. Bet varbūt – noelsot, noelpot, izdziedāt, jo iedarbojas ne tikai vārdi.

Šī atklāsme nāca, piedaloties pēcdzemdību rituālā Krievijā, kur biju dūla kādai māmiņai un pēc tam kopā ar krievu vecmātēm piedalījos viņu ceremonijā. Viena no šā rituāla daļām bija šāda: sievietei mājās sagatavoja siltu vannu un marles tīstoklītī, kas bija placentas lielumā, uzvārīja tēju maisījumu. To lika uz vēdera dzemdes apvidū. Blakus atradās sievietes, kas bija piedalījušās radībās. Siltumā, turot uz dzemdes placentu, sievietei viegli raisījās viņas dzemdes stāsts – tas, kas norunājams, sāpīgs vai sagādājis prieku. Dalīties taču var arī priekā!

NORUNĀT NOST, KAS SAKRĀJIES

Vai tā būtu saruna pirtīžās vai krievu rituālā, sieviete, iespējams, vēlas izstāstīt ne tikai to, kas sakrājies pēdējo dzemdību sakarā. Stāstāmais var būt saistīts arī ar citu bērnu dzemdībām vai ar seksualitāti saistītu notikumu. Pirtīžu laikā māte atrodas atbalstošos, drošos apstākļos, neviens viņu nevērtē. Līdzās esošās sievietes sarunas gaitā palīdz stiprināties, ieraudzīt vairāk, sajust vairāk.

Diezgan raksturīgi, ka sieviete koncentrējas uz to, kas dzemdībās nav bijis īsti labi. Tad parasti aicinu visu stāstīt lēnām un no paša sākuma – tikai tā viņa spēj ieraudzīt kopainu, un, izrādās, viss nemaz nebija tik slikti. Viņas izjūta pret sevi un dzemdībām mainās.

Arī tad, ja dzemdības bijušas ļoti spēcinošas un iepriecinošas, izrunājam, kas stiprināja, priecēja, ko sieviete sevī pārvarēja. Tā var nostiprināt savu spēka izjūtu, noglabāt resursu lādītē zināšanas, kā pašai sev palīdzēt un kurš no cilvēkiem vai augstākiem spēkiem var sniegt palīdzību noteiktās dzīves situācijās.

Reizēm sieviete pat pāris mēnešu pēc dzemdībām vēl krāj un glabā sevī dažādas raizes. Dažkārt kaisot pelnus sev uz galvas, citkārt vainojot citus dzemdību notikumos. Pirtīžās izdodas apzināties pieredzi visās tās krāsās un spert pirmos soļus pretī izlīdzinājumam, lai piedotu, pieņemtu. Pēc garās sarunas ir īsāka, kurā aicinu abus – vīrieti un sievieti – izteikties par dzemdību pieredzi. Piemēram, kādā mūsu divatnes sarunā sieviete atzinās savās raizēs, ka nav saņēmusi no vīra spēcinošus vārdus par to, kāda viņa bijusi dzemdībās (tiesa, viņa pati arī nejautāja vīra skatījumu). Visi tikāmies pirtiņā. Iepazināmies. Aicināju vīru pastāstīt, kādu viņš redzējis savu otro pusīti dzemdībās. “Viņa nepadevās!” vīrs dedzīgi iesaucās, skatoties uz sievu mīlošām acīm. Sieviete sadzirdēja to, ko bija gaidījusi. Teju vai gaisā varēja just, ka viņi tobrīd savienojās mīlestībā. Šīs brīnišķīgās izjūtas ir stiprinājums viņiem abiem turpmākajam laikam.

MĪĻVANNIŅA AR NOVĒLĒJUMIEM
Nereti man zvana un jautā, vai veicu saru dzīšanu mazulim. Paskaidroju, ka tā ir tikai maza daļa no visa pirtīžu rituāla. Kad esam izrunājušies ar pāri, aicinu māmiņu ņemt mazu kastrolīti un tajā uzvārīt izraudzītos augus. To dara klusumā, noskaņojoties, domājot par savu mazulīti. Ja pirtīžas notiek pirtī, tā ir mēreni uzsildīta – līdz 40 grādiem. Vanniņā ieliets ūdens, kas ir nedaudz vēsāks nekā ideālā bēbīšu vannas temperatūra, jo klāt vēl tiks liets verdošais novārījums. Ja pirtīžas noris mājās, vannas istabā ir sagatavota lielā vanna sievietei un mazā – mazulim.

Kad novārījums gatavs, dodamies uz pirtīžu norises vietu. Sākumā krusteniskiem laidieniem ieleju vanniņā zāļu novārījumu. Samaisu ūdeni un pārliecinos, vai temperatūra ir bērnam piemērota. Tad lieku vanniņā vecāku sagatavotās simboliskās lietiņas vannas spēcināšanai: sarkanu dzīpariņu, lai bērnam būtu laba veselība (ja meitenīte – arī vieglām mēnešreizēm), zaļu dzīpariņu – labam mūžam. Kūpinātu kadiķi – lai bērnu nenoskaustu, sakaltušu garoziņu – lai vienmēr pietiktu maizes. Sudraba monētu vai kādu sudraba priekšmetu – labklājībai.

Senos laikos pirtīžas bijušas bērna pirmā vanniņa. Mūsdienās tā var būt mācībstunda, kurā dūla ierāda, kā mazo vannot, noteikti ļaujot pēc tam pamēģināt pašiem vecākiem – mierīgos apstākļos, iedrošinot. Pirmā apmazgāšana patiešām var būt izaicinājums jaunajiem vecākiem!

Nereti gan pirtīžas notiek jau tad, kad māmiņas ir mazliet iejutušās savā lomā un atguvušas spēkus – vienu līdz trīs mēnešus pēc dzemdībām. Tad jautāju, kurš no vecākiem parasti liek bērnu vanniņā. To var darīt arī abi reizē. Manuprāt, bērnam pēc iespējas vairāk jābūt pašu vecāku, nevis citu rokās, lai cik mīlošas tās būtu.

Kad bērniņš lēnītēm ielikts vanniņā, aicinu katru no dalībniekiem izteikt trīs vēlējumus mazuļa mūžam. To daru arī pati, jo esmu pagodināta būt pirtīžās. Tā parasti ir ļoti emocionāla rituāla daļa, mammām, reizēm arī tētiem acīs sariešas asaras, jo vēlējumi tiek teikti no sirds uz sirdi – mēs paši spēcinām sava bērna dzīvi.

SARU DZĪŠANA

Foto - Marta Purmale
Foto - Marta Purmale

Pēc tam mazuli vēl mazliet papeldina, izņem no ūdens un liek pie mammas krūts. Parasti pa otru krūti pieniņš tek pats vai arī tas mazliet jāizspiež, jo vajadzīgas pāris piles, lai ar tām varētu masēt bērna pleciņus, muguriņu, dupsīti, kājiņas un rociņas. Ik pa laikam paņemu vēl nedaudz piena (ja mammai nav piena, var izmantot maizes ieraugu). Nemasē vienīgi seju un vēderu. Ļoti drīz ar pirkstiem var just, vai bērnam ir sariņi – tie ir kā izcilnīši. Un tad var redzēt, ka izlien tādi kā nelieli bārdas rugāji.

Arī mamma vai tētis paši var masēt mazuli. To sauc par saru pēršanu vai saru dzīšanu, saru izmasēšanu. Sari mēdz būt dažādā krāsā – gaišāki, pelēcīgi, pat melni. Vecākiem parasti ir liela interese: kā gan tas būs, kad no mazulīša nāks laukā kaut kas tāds? Iepriekš brīdinu, ka sariņi var būt, bet var arī nebūt. Turklāt to daudzums atšķiras – ir ļoti saraini bērniņi, savukārt citiem ir vien pāris sariņu.

Kas tie par sariem? Vecmātes skaidro, ka tās ir sierveida jeb kazeozās ziedes paliekas. Šī ziede apņēma mazuli mammas miesās, augļūdeņos dzīvojot, un pasargāja bērnu no izmiekšķēšanās. Pēc piedzimšanas ziede vairs nav vajadzīga.

Senos laikos ticēja, ka saru izdzīšana padarīja bērnu mierīgu, pasargāja no acu kaitēm, ādas izsitumiem. Iespējams, pēc šīs procedūras mazulis patiešām mazāk knosās, jo sariņi viņu nekairina, tomēr nevar īsti salīdzināt, kāds būtu mazulis, ja viņam sarus nedzītu. Vienlaikus jāatceras, ka bērns var būt nemierīgs daudzu citu iemeslu dēļ.

Vienmēr respektēju to, kā bērniņš jūtas, jo pirtīžām jābūt patīkamām. Ja mazulis guļ pie krūts, viņš parasti neprotestē, mielojas un bauda maigo masāžu. Taču dažiem zīdainīšiem šāda rāma pirts nepatīk. Tad ejam siltā telpā rituālu turpināt. Mazuļi, kuriem jau apritējuši aptuveni trīs mēneši, mēdz būt ļoti ziņkārīgi un lūkoties apkārt – tad saru dzīšana notiek ilgāk.

Saru dzīšanu lielākoties veic līdz gada vecumam, taču kāda pirtniece stāstīja, ka tie nākuši arī no piecgadīga bērna.

Kad sariņi izdzīti, bērna ādu ieziež ar dabisku, ekoloģisku eļļu, jo tajā sari šķīst – ar ūdeni tos nevar notīrīt. Iespējams, eļļa jālieto vēl dažas dienas, līdz sariņi pilnībā noiet.


MAMMAS STIPRINĀŠANAI
Pēc saru dzīšanas mazuli apģērbj un nodod drošās rokās – tētim vai citai atbalsta personai. Paliekam divatā ar sievieti. Ejam pirtī. Īsti piemērots ir viegls, ļoti maigs pēriens. Seko maiga māmiņas ķermeņa izglāstīšana, izmīļošana, kas palīdz apzināties jaunās ķermeņa aprises un kam turklāt ir neliels limfodrenāžas efekts. Šajā laikā klusējam, bet dažkārt sievietei vēl uz sirds kaut kas sakrājies vai viņa ilgstoši bijusi tikai kopā ar mazuli, tāpēc daudz ko vēl gribas norunāt nost. Mana iekšējā pēcsajūta ir tāda, ka pirtīžu ķermeniskā daļa padara spēcīgāku izrunātās pieredzes apzināšanos.

Rituālu beidzam ar speciālo pēcdzemdību vēdera masāžu, kuras laikā pateicamies orgāniem par to, ka tie bijuši tik brīnišķīgi, dodot iespēju ieņemt, iznēsāt un dzemdēt mazuli. Aicinu sievieti pateikties arī sev pašai un citiem, vienalga, vai tie būtu cilvēki vai garīgi spēki. Ticējumos runā par to, ka pirtīžās jāpateicas Dievam, Laimai un Mārai un jāziedo. Vienmēr respektēju sievietes dzīves skatījumu – viņa pateicas tam, kam tic, jo tās ir viņas pirtīžas. Lūdzam arī svētību ķermenim un dzīvei. Pēc tam ļauju sievietei pabūt vienatnē. Agrākos laikos sievas, kas palīdzējušas dzemdības, pirtīžās dāvināja rakstainus cimdus un zeķes. Es parasti dāvinu pašas gatavotu kastīti, kurā var ielikt lapiņas, uz kurām uzrakstīti pirtīžās izteiktie vēlējumi, kā arī vanniņai paredzētās simboliskās lietas – tās var glabāt bērnam. Ģimenes spēkam un siltumam, atmiņām un izjūtām visam mūžam.

No ticējumiem

  • Pirti kurināja ar liepas un pīlādža malku, kas deva patīkamu garu un atgaiņāja ļaunu.
  • Pirti sagatavoja tūliņ pēc pusdienas, lai varētu pabeigt laikus līdz saules pakāpēm (tā tika apzīmēts saules norietēšanas laiks, kad viena mala sāka grimt apvārsnī, līdz saule nozuda
  • pavisam). Šajā laikā mājās pārtrauca katru darbu.
  • Ļaudonā puišus pirmo reizi mazgāja katliņā, lai būtu stipri, bet meitenes – bļodiņā, lai augtu skaistas un baltas.

 Raksts publicēts žurnālā "36,6°C"

 

Cik maksā pirtīžu rituāls?

Cena: 95 eiro. Ja Jums nav sava pirts + pirts izdevumi

Iespēja arī pirtīžas piedzīvot Saules pirtī, kur cenā iekļauti arī pirts izdevumi - 150 eiro.