Pēc pirmās, smagās dzemdību pieredzes nespēju pat domāt par vēl kādu bērniņu. Tā pagāja 6 gadi, kamēr arvien vairāk pārņēma doma „vai nu tagad, vai – nekad!”. Ar vīru ļoti vēlējāmies vēl kādu atvasīti, tādēļ centos savas milzu bailes, trauksmi aizmālēt ar vārdu „ANESTĒZIJA!!!”. Iestāstīju sev, ka šoreiz dzemdībās mani no milzu mokām izglābs anestēzija, tādējādi tikšu pie mazuļa bez īpašām pūlēm.

LASĪT TĀLĀK

Bērniņš pieteicās, grūtniecība jau otro reizi bija brīnišķīga, bet bailes no dzemdībām arvien vairāk lika sevi manīt. To iespaidā sāku meklēt informāciju par radībām, izjautāju draudzenes, kas viņām palīdzējis, kas nē; apmeklēju grūtnieču vingrošanu, mācījos elpot (iedomājoties, ja nu gadījumā esmu galīga neveiksminiece un man kaut kādu apstākļu dēļ, par kuriem biju dzirdējusi, tomēr nevarēs taisīt epidurālo anestēziju).

Tuvojoties dzemdību datumam bailes un trauksme bija, kā smags slogs... Jutos nomākta. Vīrs centās mani atbalstīt, bet nezināja, kā. Arī viņš bija nobijies, par mani, par gaidāmo bēbi, bija nobijies par anestēzijas iespējamām negatīvām sekām.

• Abi bijām tik ļoti negatīvu emociju un jūtu pārņemti, ka vairs nespējām sadzirdēt viens otru un konstruktīvi sarunāties.

Skaistā gaidīšanas ikdiena pārvērtās murgā....stress, konflikti, vilšanās, neziņa, bailes... likās, ka liela negāciju lavīna gāžas pār mums un samals putekļu putekļos.

Pēc draudzenes ieteikuma manās rokās bija nonākusi dūlas Lindas grāmata „Gaidības un radības ar prieku”, atradu, ka autorei ir arī mājaslapa, kurā norādīta kontaktinformācija un palīdzības iespējas. Nodomāju – ir vērts pamēģināt (jo nav jau ko zaudēt!) Uzrakstīju dūlai Lindai e-pastā savu situāciju (iezīmējot pagātnes traumatisko dzemdību pieredzi un savas šī brīža bailes) ar jautājumu par iespējamo konsultāciju. Linda bija ļoti atsaucīga – operatīvi atbildēja uz vēstuli. Turklāt, jau no vēstules pirmajiem teikumiem Lindas vārdos bija jaušams sirds siltums, tādējādi radās arvien lielāka paļāvība.

Atradām iespēju tikties klātienē. Sarunas ar Lindu un viņas grāmata man palīdzēja vairāk izprast dzemdību procesu, apzināt savu pieredzi (kā likumsakarīgi tiku pie savām milzu bailēm, tā kā pirmajās dzemdībās tiku mākslīgi stimulēta - “izdzemdināta”, zaudējot ticību sev, savam ķermenim).

Linda bija ļoti atbalstoša, pieņemoša (bez nosodījuma, bez pamācošas attieksmes).

• Patika viņas salīdzinājumi, kas palīdzēja labāk izprast situāciju, kā arī deva tādu kā viegluma sajūtu. Proti, viņa manu pirmo dzemdību pieredzi salīdzināja, kā slēpošanā – nobraucienu pa melno trasi, tādēļ izteica sapratni, ka, plānojot otrās dzemdības, domāju par “došanos kalnā ar helikopteru” (EA) – dūla norādīja, ka, iespējams, tādējādi izpaužoties mana vajadzība reabilitēties no pirmās, traumatiskās dzemdību pieredzes.

Sarunās ar Lindu jutu ļoti īpašu attieksmi, 100% rūpes un uzmanību – likās, ka es, mans gaidāmais mazulis un mana ģimene – esam paši, paši svarīgākie!!! Linda ar īpašu gādību pievērsās manai situācijai, manām jūtām, vajadzībām. Kad viņa bija palīdzējusi man tikt skaidrībā ar sevi (savām jūtām, vajadzībām, vēlmēm), nākamajā konsultācijā viņa uzaicināja ierasties kopā ar vīru.

Kopīgajā sarunā Linda mums palīdzēja sadzirdēt, sajust un saprast vienam otru. Tas bija apbrīnojami, ka tikai vienas kopīgās konsultācijas laikā, Linda spēja atšķetināt baiļu un pārpratumu mudžekli, ka atkal ar vīru spējām pārī sadarboties un jutāmies laimīgi un bezgala pateicīgi par to.

• Biju patiešām patīkami pārsteigta par dūlai pieejamo arsenālu palīdzības sniegšanā (Linda spēja sniegt gan psiholoģisko palīdzību, gan izglītošanu – pamatīgas zināšanas par dzemdību norisi, komplikācijām, riskiem, sekām u.tt.; kā arī darbojās, kā mediātors, atjaunojot veselīgu komunikāciju starp partneriem).

Turklāt, Linda mums parādīja ceļu pie dārgumu krātuves (iekšējiem resursiem), par kuru esamību iepriekš nemaz nenojautām.

Tādējādi, lai arī manas bailes bija tik lielas, ka cieši pieturējos pie domas par anestēziju, ar Lindas pozitīvo enerģiju (ko saņēmu gan konsultācijās, gan lasot grāmatu), šķiet manā zemapziņā nogulsnējās dūlas pozitīvais vēstījums, ka sievietes ķermenis ir ļoti gudrs – pats zina, kā iznēsāt un piedzemdēt veselu bērniņu.

Gaidību laikā to palēnām apzinājos – arvien rūpīgāk izturējos pret savu ķermeni, esot tam bezgala pateicīga par brīnumaino darbu, ko tas veic (iznēsājot veselu, laimīgu mazuli).

Kad sākās dzemdības, nolēmu, ka līdz slimnīcai (kur mani sagaidīs anesteziologs) izbaudīšu sava bērniņa radības tā, kā vēlos. Biju pateicīga savam ķermenim, ka mazulis ir iznēsāts un sākas dzemdību procesi, lai bērniņš varētu veiksmīgi piedzimt. Gāju dušā, palutināju savu ķermeni ar smaržīgām putām, glāstiem, pēc dušas – ar aromātiskām eļļiņām. Ar interesi ļāvos tikko jaušamām kontrakcijām (gribēju iepazīt, kādas ir dabīgās kontrakcijas, kuras man iepriekš nebija lemts piedzīvot), mājās sadedzināju svecītes, smaržu kociņu, baudīju labu mūziku un smaržīgu raspodiņu tēju... visu to skaisto (par ko runāja citas sievietes Lindas grāmatā)...

• Un ziniet – es aizrāvos ar kontrakciju baudīšanu. :)

Kad tās palika spēcīgākas, sazvanījos ar ārstu, kurš ieteica doties uz dzemdību nodaļu. Braucot mašīnā kopā ar vīru vēl baudījām skaistu saullēktu, spriedām, ka būs skaista, saulaina diena un domājām – diezin, kad sagaidīsim savu dēliņu šodien vai rīt (zinot, ka dzemdības var ļoti  ieilgt)...

Taču ierodoties dzemdību nodaļā man konstatēja pilnu atvērumu!!! Biju šokā – kur tad tās 12h mocības, slēgšanās ārā no sāpēm, ko šoreiz plānoju aizmālēt ar anestēziju???

• Tā, apmēram stundas laikā, mēs tikām pie sava mazulīša (nevis anestēzijas :) )

Jutos, kā piedzīvojusi brīnumu, varēju lekt gaisā aiz laimes, aiz prieka. Jutos spēka pilna un baudīju eiforiju. Teicu vīram, lai iekniebj man, jo baidījos, ka tūlīt pamodīšos un viss brīnums, izrādīsies tikai skaists sapnis. :)

Nekavējoties gribējās padalīties notikumos ar Lindu. Aizsūtīju viņai sms (bažoties vai vispār viņa mūs vēl atcerēsies, tā kā bijām tikai uz 2 konsultācijām, vairāk kā mēnesi atpakaļ).

Bet Linda atcerējās! Ne tikai atcerējās, šķita, ka tajā saulainajā dienā viņa līksmoja kopā ar mums. Saņēmām sirsnīgas ziņas no Lindas, ka arī viņa gandrīz no laimes raud. Linda rakstīja, ka mēs ar vīru, līdz ar šo fantastisko dzemdību pieredzi, esam saņēmuši iekšējo dziedināšanu, norādot, ka tā bija iespējama, jo bijām gatavi pārī ieklausīties viens otrā. Linda atrada priekš mums spēcinošus, sirds siltus vārdus, rakstīja, ka viņa sajutusi, ka esam spēcīgs pāris, mīlestība un iedrošinājums viens otram.

• Kad lasīju Lindas vēstulīti – man un vīram (kurš tajā brīdī turēja rokās mūsu tikko dzimušo dēliņu) lija prieka asaras. Tas bija īpašs mirklis!

Tādu sirds siltumu, atvērtību, atbalstu, resursu apzināšanu, kādu sniedz dūla Linda ir pelnījusi ikviena sieviete, ikviena ģimene gaidību un radību laikā!

Ja šaubāties, domājat – vai vērsties pie dūlas Lindas. Pajautājiet sev – vai var būt par daudz atbalsta, mīlestības, gādības man un bērniņam? Nē, to nevar būt par daudz!

Tādēļ iesaku ļauties dūlas īpašajām rūpēm – atveroties sev un pasaulei, piedzīvojot brīviņšķīgu gaidīšanas un radīšanas brīnumu!

Paldies Linda, ka palīdzēji mums piedzīvot brīnumu! :*

Pateicībā,

Zanda ar ģimeni